“Nav vārda uz manas mēles, kas Tev, Kungs, nebūtu zināms.” (PSALMS 139:4)
Tā kā mēs pieņemam Jēzu un atsaucamies Dievam katrs individuāli, mums tāpat būtu jāveido arī sava lūgšanu dzīve. Pat, ja lūdzam kopā ar citiem, mēs joprojām katrs esam kā atsevišķa personība; mēs vienkārši apvienojam savu sirdi lūgšanā, paceļot to kā vienotu balsi. Šādos kopīgas lūgšanas mirkļos, es ticu, ka Dievam svarīgāk ir redzēt mūsu sirds vienotību, nevis pārliecināties, ka visi lūdzam pēc vienas un tās pašas metodes.
Sakot – “Kungs, māci man lūgt,” mēs lūdzam, lai Viņš man iemāca lūgt personīgi, lai palīdz man atrast tādu lūgšanu veidu, kas šķistu piemērots man, kas būtu kā dabiska izpausme tam, kas es esmu. Mēs netiekam aicināti nomest savu individualitāti pie lūgšanu kambara durvīm. Mums jādodas pie Dieva tieši tādiem, kādi esam, šādi dāvājot Viņam prieku būt kopā ar “oriģinālo” mani – tādu, kādu Viņš ir radījis tikai mani. Mums jātuvojas Dievam ar visām savām stiprajām un vājajām pusēm, ar savu unikālo un neatkarīgo dabu un raksturu, personību, kas mūs atšķir no ikviena cita cilvēka šajā pasaulē. Dievam patīk mūs satikt tur, kur esam, veidojot ar mums personiskas attiecības, palīdzot mums augt un kļūt tādiem, kādus Viņš mūs ir iecerējis redzēt. Ir atsvaidzinoši apzināties, ka varam nākt pie Dieva tieši tādi, kādi esam, un būt mierā Viņa klātbūtnē.
DIEVA VĀRDS ŠODIENAI: Nav vajadzīgs “uzkrāsoties”, pirms vari iet pie Dieva.