“Bet Jēzus pats viņiem neuzticējās, tāpēc, ka Viņš visus pazina. Jo Viņam nevajadzēja, lai kāds liecību dotu par cilvēku, bet Viņš pats zināja, kas bija cilvēkā.” — Jāņa 2:24-25
Kādā reizē pēc ļoti nepatīkama starpgadījuma draudzē, Dievs vērsa manu uzmanību uz pantiem no Jāņa evaņģēlija 2. nodaļas. Šeit runāts par Jēzus attiecībām ar Viņa mācekļiem.
Šajos pantos ir skaidri un gaiši teikts, ka Jēzus pats viņiem neuzticējās. Lai arī Viņš bija pilnībā nodevies viņiem kalpot, Viņš zināja, ka viņi nav nevainojami. Viņš saprata cilvēka dabu, un tāpēc neļāvās nepamatotai uzticībai.
Tas lika man saprast, ka biju balstījusi savu uzticību draudzes cilvēkos, nevis Dievā, līdz ar to neapzināti biju sevi nolēmusi sarūgtinājumam.
Jebkuras cilvēcīgas attiecības ir ierobežotas. Ja pārkāpsim dievbijīgo gudrību, visticamāk tiksim sāpināti. Ir viegli iekrist lamatās, domājot, ka viņš vai viņa jau nu noteikti mani nesāpinās. Mēs agrāk vai vēlāk piedzīvosim vilšanos, kad mūsu uzliktie standarti netiks sasniegti. Neviens nav nevainojams.
Labā vēsts ir tā, ka Dievs ir nevainojams un nekad mūs nepievils. Viņš vienmēr ir mīlošs un vienmēr labs. Nedod cilvēkiem to uzticību, kas pienākas vienīgi Dievam; tā vietā nodod sevi pilnībā Dievam. Tikai Viņš ir pilnībā uzticams.
Lūgšanas piemērs
“Dievs, neviens cilvēks nav nevainojams, vienīgi Tu. Es gribu vienmēr uzticēties tikai Tev, un ticēt, ka Tu mani nepievilsi. Šodien es atrodu mierinājumu Tavā pilnībā.”