“Kad viņi azaidu bija turējuši, Jēzus saka Sīmanim Pēterim: “Sīmani, Jāņa dēls, vai tu Mani mīli vairāk nekā šie [nekā citi mīl – ar saprātīgu, apzinātu, garīgu nodošanos, tāpat kā kāds mīl savu Tēvu]?” Tas Viņam saka: “Tiešām, Kungs, Tu zini, ka es Tevi mīlu!”” (JĀŅA 21:15)
Šodienas pantā redzam, ka Jēzus jautā Pēterim – “Vai tu Mani mīli?” Patiesībā Jēzus Pēterim šo jautājumu uzdeva vēl divas reizes. Pēc trešās reizes Pēteris noskuma, ka Jēzus viņam jautā vienu un to pašu. Viņš atbild – “Jā, Kungs, Tu taču zini, ka es Tevi mīlu.”
Jāņa 21:18 mēs atklājam iemeslu, kāpēc Jēzus jautā Pēterim, vai viņš Viņu mīl – “Patiesi, patiesi Es tev saku: jauns būdams, tu pats jozies un gāji, kur gribēji. Kad tu būsi vecs, tu izstiepsi savas rokas un cits tevi jozīs un vedīs tevi, kur tu negribi.”
Dievs mani izaicināja ar šo rakstu vietu, jo man bija pašai savs plāns, un es dzīvoju pēc sava prāta. Ja mēs tiešām ilgojamies pēc Dieva nevainojamās gribas, Viņš varētu mūs aicināt darīt to, ko mēs paši nevēlamies. Ja mēs tiešām Viņu mīlam, mēs darīsim, ko Viņš liek, un ļausim, lai Viņš piepilda Savu nodomu mūsu dzīvē.
Sakot šos vārdus no Jāņa 21:18, manuprāt, Jēzus parādīja, ka tad, kad bijām jauni kristieši, ne tik nobrieduši kā tagad, mēs devāmies visur, kur paši vēlējāmies. Kā kristieši mazulīši mēs darījām, ko gribējām. Bet nobriestot, mums nākas izstiept savas rokas un pakļaut sevi Dievam. Mums jābūt gataviem sekot Viņam arī uz turieni, kur paši varbūt nevēlamies doties.
Būsim ātri Viņam sekot, lai kur vien Viņš vestu.
DIEVA VĀRDS ŠODIENAI: Vai tu šodien gribētu teikt Dievam mūžīgu “jā”, pat ja nezini, kur tas tevi varētu aizvest?