“Bet pār Dāvida namu un Jeruzālemes iedzīvotājiem Es izliešu žēlastības un lūgšanas garu.” (CAHARIJAS 12:10)
Saskaņā ar šodienas pantu, Svētais Gars ir ne tikai Žēlastības Gars, bet arī Lūgšanu Gars. Svētais Gars dāvā mums vēlmi lūgt; tas ir viens no veidiem, kā Viņš uz mums runā. Mēs pat reizēm neapjaušam, cik bieži Viņš ir tas, kas mudina mūs uz lūgšanu, un paši varam brīnīties, kāpēc pēkšņi jādomā par kādu konkrētu cilvēku vai situāciju. Bieži vien ir vajadzīgs laiks, lai iemācītos atpazīt Dieva pamudinājumu uz lūgšanu, un arī man šo mācību nācās apgūt tikai un vienīgi darot.
Kādā pirmdienā man bija jādomā par pazīstamu mācītāju. Nākamo trīs dienu laikā es nespēju pārtraukt par viņu domāt. Trešdienā, dodoties nokārtot kādas darīšanas, satiku viņa sekretāri, un tūliņ apjautājos, kā viņam klājas. Izrādījās, ka šis mācītājs ir bijis slims visu nedēļu, bez tam bija atklājies, ka viņa tēvam ir vēzis, kas strauji izplatās pa visu ķermeni.
Ātri vien man kļuva skaidrs, kāpēc man bija jādomā par šo mācītāju šīs pēdējās dienas. Jāatzīstas, ka nebiju par viņu lūgusi; es vienkārši par viņu domāju. Protams, ka man bija ļoti žēl, ka nepamanīju Svētā Gara pamudinājumu, bet esmu pārliecināta, ka Dievs lietoja citus, kas par viņu aizlūdza un varēja viņam kalpot, kamēr es pati apguvu šo svarīgo mācību par Viņa balss atpazīšanu.
Kad ar mums notiek kas tāds, mēs nedrīkstam sevi nosodīt; mēs vienkārši mācāmies. Lūgšanu Gars mājo mūsos, mūs vada un runā uz mums. Mums jāturpina pieaugt savā jūtīgumā uz Viņa vadību, lai spētu lūgt par citiem tad, kad Viņš uz to aicina, tādejādi piedzīvojot, ka Dievs dara lielus un varenus darbus.
DIEVA VĀRDS ŠODIENAI: Labāk ir par kādu aizlūgt, ne tikai nepārtraukti par viņu domāt.