“Tiešām, mana dvēsele ir klusu savā svētcerē uz Dievu, no Viņa nāk man palīdzība! Tiešām, Viņš ir mans akmenskalns un mans palīgs, mans patvērums: es gan nešaubīšos!” — Psalms 62:2-3
Vai tavās rokās kādreiz ir pārplīsusi smalka gumija, cenšoties to apstiept ap kādu priekšmetu? Nevarot steigā atrast citu, tu mēģini salabot saplīsušo, sasienot tās galus atkal kopā.
Reizēm, savā ikdienas skrējienā arī mēs sevi izstiepjam pāri par savām izturības robežām un pārplīstam kā smalka gumija. Sasienot galus kopā, mums šķiet, ka problēma ir atrisināta. Tomēr drīz vien mēs atkal pieķeram sevi pie tādas pašas rīcības, kas lika mums saplīst pirmajā reizē.
Ar laiku, nepārtrauktā pakļautībā stresam un raizēm, mūsu dzīve sāk līdzināties šādai izstaipītai, atkal un atkal sasietai gumijai. Tāda dzīve spēj mūs pilnībā iztukšot.
Dieva baušļu un Viņa noteikto robežu neievērošana, ar laiku mūs novedīs līdz neizbēgamai izdegšanai. Tu nevari nepārtraukti likt savam prātam, emocijām un miesai strādāt pāri noliktajām robežām, ar laiku nemaksājot lielu cenu. Bet Dievs nevēlas, lai tu tā dzīvotu.
Pielīdzini savu skatījumu Dieva principiem. Meklē Viņa mieru un Viņa tempu savai dzīvei. Cieni savu miesu. Uztver labu veselību kā nenovērtējamu dāvanu. Neiznieko Dieva doto enerģiju, dzīvojot stresā un nervozējot. Pietaupi to, lai varētu dzīvot un izbaudīt dzīvi!
Lūgšanas piemērs
“Dievs, es gribu atrast mieru Tevī. Tā vietā, lai nemitīgi skrietu un zem stresa izraisītā spiediena salūztu, parādi, kā dzīvot Tevis noliktajā tempā.”