“Tāpēc ieprieciniet cits citu, kā jūs to jau tagad darāt!” — 1. Tesaloniķiešiem 5:11
Kādu dienu, ieejot biroja ēkā, netālu stāvošs vīrietis man atvēra durvis. Es pateicos un pasmaidīju.
“Jūs esat piektais cilvēks, kam atveru durvis,” viņš teica, “bet jūs esat pirmā, kas man uzsmaidīja, un otrā, kas pateica paldies.”
Ar smaidu uz lūpām es pateicos viņam vēlreiz. Pēc tam es sāku domāt, cik reizēm pašsaprotami mēs uztveram cits citu šajās vienkāršajās lietās, kā, piemēram, atverot svešiniekam durvis.
Ja kāds mūsu labā izdara ko lielu, tad mēs neaizmirstam pateikties, bet, cik bieži mēs novērtējam mazo un nenozīmīgo?
Kad tu pateicies otram par mazu laipnības darbu, tu viņu pacel un iedrošini. Iespējams, viņiem tas daudz nozīmē, tieši kā šim vīram pie biroja ēkas durvīm.
Vai tavs autobuss šodien ieradās savlaicīgi? Ja tā, vai tu pateici vadītājam paldies? Vai tu ēstuvē pateicies viesmīlim, kurš bez prasīšanas atkārtoti piepildīja tavu kafijas krūzi? Lūk, ko gribu ar to visu pateikt – attīsti sevī pateicības pilnu attieksmi pret cilvēkiem, ko satiec savā ceļā!
Lūgšanas piemērs
“Kungs, dari mani možu, lai es pamanu mazos, izpalīdzīgos darbiņus, ko citi izdara manā labā. Es negribu būt nepateicīgs. Es gribu pateikties un pacelt citus.”