“Es gaidīt gaidīju uz To Kungu, un Viņš noliecās pie manis un uzklausīja manu saucienu. Viņš mani izvilka no ciešanu bedres, no dubļainām dūņām, un cēla manas kājas uz cietas klints, stiprinādams manus soļus.” — Psalms 40:1-2
Lielais vairums cilvēku ļauj Dievam sev palīdzēt vienīgi tad, kad uzskata, ka ir to tiešām pelnījuši. Arī es kādreiz tā dzīvoju. Gadiem es uzskatīju, ka Dievam vajadzētu man palīdzēt vienīgi tad, kad pati domāju, ka esmu to pelnījusi, kad esmu izdarījusi pietiekami daudz labu darbu, lai nopelnītu Viņa palīdzību.
Bet tāda domāšana nerada pateicības pilnu attieksmi. Ja domājam, ka esam pelnījuši to, ko saņemam, tad tā vairs nav dāvana, bet gan atalgojums; „samaksa par veiktajiem pakalpojumiem”. Atšķirība starp to, ka saņemam to, ko neesam pelnījuši un to, ko esam pelnījuši, ir atšķirība starp žēlastību un darbiem.
Es tevi iedrošinu atvērt savu sirdi un ļaut Dieva žēlastībai ieplūst tavā dzīvē, lai palīdzētu tavās ikdienas gaitās. Vienmēr atceries, ka ikreiz, kad jūties nokaitināts, tā ir zīme, ka dzīvo pats savās pūlēs un tev jāatgriežas pie Dieva žēlastības, ļaujot Viņam darboties caur tevi.
Iemācies ļaut Dievam tev pasniegt ko nepelnītu. Pārstāj censties izpelnīties Dieva palīdzību, un ļauj, lai Viņš apmierina visas tavas vajadzības.
Lūgšanas piemērs
“Kungs, es apzinos, cik muļķīgi ir pieņemt Tavu palīdzību vien tad, kad jūtos to nopelnījis. Es atlaižu savu darbu nopelnu un pieņemu Tavu žēlastību. Paldies, ka palīdzi man ikvienā situācijā, pat ja neesmu to pelnījis.”