“Kad viņš Mani piesauks, tad Es viņu paklausīšu; Es viņam esmu klāt bēdās, Es viņu izraušu no tām un celšu godā.” (PSALMS 91:15)
Reiz viens no maniem radiniekiem izdarīja ko tādu, kas mani ļoti sāpināja, un tā rezultātā es jutos atraidīta. Pēc šī starpgadījuma es sēdēju mašīnā dziļās emocionālās sāpēs un teicu Dievam – “Dievs, man vajadzīgs Tavs mierinājums. Es negribu ilgāk tā justies. Es negribu sevī redzēt rūgtumu. Šis cilvēks mani šādā veidā ir sāpinājis jau iepriekš, un es nevēlos, lai tas atkal sabojātu visu manu dienu. Tomēr es netieku ar to galā, un man ir vajadzīga Tava palīdzība.”
Ziniet, kas notika? Dievs paņēma manas sāpes, un visas sliktās emocijas vienkārši pazuda! Tomēr, cik bieži nav tā, ka tā vietā, lai lūgšanā vērstos pie Dieva, mēs meklējam citus cilvēkus, kļūdaini domājot, ka, pastāstot par pārdzīvoto, atradīsim mierinājumu, kas tomēr tā nenotiek. Patiesībā, runas par to, kas mūs sāpina, tikai paceļ no jauna sāpes, un tās pārvarēt kļūst vēl grūtāk. Pirms vēršamies pie Dieva, mēs mēdzam izmēģināt daudz ko citu, kas nekādā mērā nemaina to, kā jūtamies un kas tikko ir noticis. Ja vien mūsu pirmā reakcija uz jebkuru ārkārtas situāciju vai jebkurām emocionālām sāpēm būtu lūgšana, mums klātos daudz, daudz labāk.
Dieva vārds šodienai: Lai Dievs ir tavs pirmais mierinātājs.