“Ikviens lai dara, kā tas savā sirdī apņēmies, ne smagu sirdi vai piespiests; jo priecīgu devēju Dievs mīl.” — 2. Korintiešiem 9:7
Mums, kā kristiešiem, vajadzētu būt dāsniem – dodot visu, ko varam, un vienmēr, kad varam. Es te nerunāju tikai par naudu – mēs varam dot savu palīdzību, iedrošinājumu, laiku, talantus un piedošanu.
Tas nozīmē, ka nedrīkstam ļaut savtīgumam tajā iejaukties. Daudzi ir pārāk stipri pieķērušies mantai, ko ir sakrājuši, un baidās to atlaist. Ir arī tādi, kas nav skopi savā rīcībā, bet ir skopi savā sirdī, jo jūtas piespiesti dot, un to dara apkārtējo spiediena dēļ, nevis tāpēc, ka to paši vēlas.
Bet ne uz tādu došanu Dievs mūs ir aicinājis. Otrajā vēstulē Korintiešiem 9:7 lasām, ka Dievs mīl [priecājas par, novērtē vairāk par visu,nevēlas atstāt vai iztikt bez] priecīgu [priekpilnu, “gatavu to darīt”] devēju [kura sirds piedalās došanā].
Ja tā padomā, kad atdodam savu dzīvi Dievam, it viss, kas mums pieder, patiesībā ir Viņa – tas vairs nepieder mums. Mums būtu jākļūst par devējiem, izmantojot savus resursus tā, kā Viņš to vēlas.
Arī šodien esi priecīgs devējs. Tas iepriecina Dievu, un tie, kas dod priecīgi, ir patiesi laimīgi, piepildīti un ārkārtīgi sekmīgi visos savos ceļos.
Lūgšanas piemērs
“Dievs, es apņemos savā sirdī kļūt par priecīgu devēju. Parādi, kā es šodien varu dāsni dot Tev un savā dzīves ceļā satiktajiem cilvēkiem.”