“Aizlūgdams, lai mūsu Kunga Jēzus Kristus Dievs un godības pilnais Tēvs jums dotu gudrības un atklāsmes garu.” (EFEZIEŠIEM 1:17)
Šodien es gribu pievērsties dažām Pāvila lūgšanām. Kad lasīju viņa lūgšanas vēstulē Efeziešiem, Filipiešiem un Kolosiešiem, es sajutos slikti par savas lūgšanu dzīves miesiskumu, un Pāvila lūgšanas atstāja tik lielu ietekmi uz mani, ka izmainīja arī manu lūgšanu dzīvi. Es ieraudzīju, ka Pāvils nekad nelūdza, lai cilvēkiem būtu viegla dzīve vai tie tiktu atbrīvoti no grūtībām. Tā vietā viņš lūdza, kaut viņi spētu izturēt jebkuras grūtības ar pacietību un izturību, tādejādi kļūstot citiem par Dieva žēlastības piemēru. Viņš lūdza par to, kas Dievam ir svarīgs, un no savas pieredzes varu apliecināt – kad tā mēs lūdzam, Viņš izlej pār mums neiedomājamu spēku. Vairāk par kāroto mantu iegūšanu, mums vajadzētu rūpēties par savu garīgo stāvokli.
Šodienas pantā ir redzama viena no Pāvila lūgšanām. Šis pants mūs māca lūgt pēc garīgas gudrības un atklāsmes, un tam vajadzētu būt vienam no mūsu primārajiem lūgumiem. Patiesībā, es pat ticu, ka lūgšana Dievam pēc atklāsmes – garīga ieskata un izpratnes – ir viena no svarīgākajām lūgšanām, ko mēs varētu lūgt. Atklāsme nozīmē “atklāt”, un mums vajadzētu lūgt, lai Dievs mums atklāj visu, kas mums Kristū ir dots. Mums vajag, lai Viņš atklāj un parāda Vārdā paustās patiesības, lai mēs saprastu, kā lūgt pašiem par sevi un citiem. Kad kāds cits tev pastāsta kādu biblisku principu vai atklāj garīgu patiesību, tā ir informācija. Savukārt, kad Dievs tev palīdz to izprast, tas kļūst par atklāsmi, un atklāsme ir kas tāds, kas padara patiesību tik īstu, ka nekas to tev vairs nespēs atņemt.
DIEVA VĀRDS ŠODIENAI: Paņem pauzi savos lūgumos Dievam pēc mantām un tā vietā lūdz pēc lielākas Viņa klātbūtnes savā dzīvē.