“Liela un spēcīga vētra, kas sašķeļ kalnus un sadrupina klintis, gāja Tam Kungam pa priekšu, bet šinī vētrā nebija Tas Kungs. Pēc vētras nāca zemestrīce, bet Tas Kungs nebija zemestrīcē. Un pēc zemestrīces bija uguns. Bet Tas Kungs nebija ugunī. Bet pēc uguns – lēna balss.” (1. Ķēniņu 19:11-12)
Mani fascinēja kāds fakts, ko uzzināju pirms vairākiem gadiem, proti, dažiem zirgiem esot tā sauktā “grožu auss”. Lai lielāko daļu zirgu varētu vadīt un tikt uz priekšu, tie ir jātur aiz siksnas, kura ir piestiprināta pie grožiem, bet ir arī tādi zirgi, kuri vienu ausi vienmēr tur pavērstu pret savu saimnieku. Viena auss ieklausās apkārt dzirdamo trokšņu brīdinājumos, otra ir pievērsta uzticamajam trenerim.
Pravietim Elijam bija šāda “grožu auss”. Kad apkārtējie apstākļi bija tik spiedīgi, lai kristu bailēs un panikā, viņam izmisīgi vajadzēja dzirdēt no Dieva, un viņš to arī spēja, neskatoties uz apkārt valdošo troksni un apjukumu. Redzi, viņš tikko bija uzveicis 450 viltus praviešus, cīņā starp ienaidnieka klusējošo Baālu un vienīgo patieso Dievu. Un tagad ļaunā ķēniņiene Jezebele draudēja viņu nogalināt tajā pašā dienā. Viņam vajadzēja saprast, ko iesākt.
Viņš nostājās Dieva priekšā kalna galā. Pār kalniem aiztraucās spēcīgs vējš, tad nāca varena zemestrīce, pēc tam visapkārt izpletās uguns. Bet pēc uguns atskanēja “lēna balss”. Dieva balss Elijam neatskanēja vēja varenumā, zemestrīcē vai ugunī, bet gan klusā čukstā. Elijam bija “grožu auss”, kas bija uztrenēta un dzirdīga pret sava Saimnieka balsi; viņš darīja, kā Dievs pavēlēja, un izglāba savu dzīvību.
Arī šodien Dievs runā maigi, čukstot mūsu sirdī. Lūdz, lai Viņš tev dod dzirdīgu ausi, lai tu varētu sadzirdēt Viņa lēno, kluso balsi.
Dieva vārds šodienai: Klausies Dievā ar savu “grožu ausi”.