“Daudz spēj taisna cilvēka lūgšana, darbodamās savā spēkā.” — Jēkaba 5:16
Esmu iemācījusies, ka vienkāršas, sirsnīgas, ticības pilnas lūgšanas vienmēr piesaista Dieva uzmanību. Bet, par nelaimi, mēs to bieži aizmirstam un pārvēršam savas lūgšanas par lielu izrādi, lai arī patiesībā lūgšana ir vienkārša saruna ar Dievu.
Kad lūdzam, ir svarīgi uzmanīties, ka necenšamies atstāt iespaidu paši uz sevi. Man šķiet, ka reizēm mēs domājam, ka mūsu vārdi neizklausās pārāk smalki. Mēs vēlamies ar savām frāzēm atstāt iespaidu uz Dievu un izklausīties svēti. Bet Dievs tikai grib ar mums aprunāties.
Viņš grib, lai runājam ar Viņu, kā mēs runātu ar draugu – neizmainot savas balss tembru. Ja ikdienā nelietojam senās latviešu valodas frāzes, tad to nevajag darīt arī lūgšanas laikā.
Tāpat nav nepieciešams lūgt stundām gari. Ir labi paredzēt lūgšanai konkrētu laiku, bet mums vajadzētu lūgt tikai tik ilgi, kamēr ir ko teikt; kad esi beidzis lūgt, sāc rīkoties, līdz nākamajam brīdim, kad sajutīsi aicinājumu lūgt vēl.
Vienīgais veids, kā panākt, lai lūgšanas pieredze tevi piepilda, ir lūgšanu uztvert kā iespēju slavēt un pateikties Dievam par visu, ko Viņš tavā labā dara, kā arī, lai lūgtu Viņa palīdzību un iesaistītu Viņu it visā, ko dari. Viņš neilgojas pēc skaistas lūgšanu izrādes. Viņš grib dzīvot ar tevi. Tu neesi uz skatuves. Ieaicini Viņu savā dzīvē.
Lūgšanas piemērs
“Svētais Gars, neļauj man lūgšanu pārvērst par izrādi! Es negribu lūgt pēc noteikta grafika vai ar noteiktām frāzēm– tikai, lai atstātu uz Tevi labu iespaidu. Es vēlos ar Tevi runāt kā ar savu labāko draugu, lai Tu esi daļa no manas ikdienas dzīves.”