“Katrs rūgtums, ātrsirdība, dusmas (kaisme, niknums, slikta uzvedība), bāršanās (skandāli, klaigāšana, strīdēšanās) un zaimi (aprunāšana, aizvainojoša vai zākājoša valoda), vispār katra ļaunprātība (spīts, jebkāds zemiskums) lai ir tālu no jums.” (EFEZIEŠIEM 4:31)
Rūgtums pret Dievu pavisam noteikti ir šķērslis, kas neļauj sadzirdēt Viņa balsi. Ikreiz, kad rūgtums draud tevi pārņemt, atsaki tam. Ļoti bieži velns cenšas panākt, ka mums šķiet, ka esam vienīgie, kuriem klājas grūti. Es negribu izklausīties neiejūtīga, tomēr, lai arī cik slikti tev ietu, vienmēr ir kāds, kuram iet sliktāk.
Pie manis strādāja sieviete, kuru vīrs pameta pēc trīsdesmit deviņiem laulībā pavadītiem gadiem. Viņš vienkārši atstāja zīmīti un prom bija. Viņai tā bija traģēdija! Es tik ļoti ar viņu lepojos, kad pēc pāris nedēļām viņa atnāca pie manis un teica: “Džoisa, lūdzu, aizlūdz par mani, lai es nesāku dusmoties uz Dievu. Sātans mani tik neatlaidīgi kārdina, lai es uz Viņu dusmotos. Bet es nevaru sadusmoties uz Dievu. Viņš ir mans vienīgais Draugs! Man Viņš ir vajadzīgs!”
Rūgtums mēģināja ieperināties manas draudzenes sirdī, jo viņas dzīve bija izvērtusies citādāk, nekā viņa to bija vēlējusies. Kad tiekam sāpināti, mums jāapzinās, ka katram cilvēkam ir dota brīvā griba, kuru mēs nespējam kontrolēt – pat ne caur lūgšanu. Mēs varam lūgt, lai Dievs runā uz tiem, kas mūs sāpina, mēs varam lūgt, lai Viņš tos mudina rīkoties citādāk, tomēr viens ir skaidrs – Viņam jādod tiem iespēja pašiem pieņemt savu lēmumu. Ja kāds pieņem lēmumu, kas mani sāpina, mums nevajadzētu vainot Dievu un kļūt rūgtuma pilniem pret Viņu.
DIEVA VĀRDS ŠODIENAI: Ja tiec sāpināts, nevaino Dievu. Viņš ir tavs labākais Draugs.