“Kas pārkāpis Mozus bauslību, tas mirst bez žēlošanas, diviem vai trīs lieciniekiem liecinot. Cik gan smagāku sodu, jūs domājat, pelnīs tas, kas Dieva Dēlu minis kājām (..) un žēlastības Garu nievājis.” (EBREJIEM 10:28-29)
Svētais Gars ir Žēlastības Gars. Žēlastība ir Svētā Gara dāvātā spēja ar vieglumu paveikt to, ko mēs paši savā spēkā nespējam. Tomēr vispirms žēlastība ir spēks, kas ļauj mums pastāvēt Dieva priekšā, lai Viņš varētu mājot mūsos, un mēs kļūtu par Viņa mājokli. Svētajam Garam mājojot mūsos, mēs varam pasmelties savā sirdī Žēlastības Gara spēku, lai paveiktu to, kas mums pašiem nav iespējams.
Piemēram, es veltīju daudzus gadus, cenšoties sevi mainīt, jo redzēju, ka manā raksturā ir tik daudz trūkumu. Visbiežāk gan tas noveda pie neapmierinātības, jo visas manas pūles un smagais darbs nedeva nekādus rezultātus. Ja pamanīju, ka sāku nelaipni un asi runāt, es no sirds apņēmos mainīties. Bet, lai ko es arī darītu, es nespēju sevi mainīt un reizēm pat šķita, ka kļūst tikai trakāk.
Visbeidzot es saucu uz Dievu, atzīstot, ka nespēju sevi izmainīt. Tajā brīdī es dzirdēju Dievu runājam uz manu sirdi – “Labi! Tagad Es varēšu kaut ko darīt!”
Kad Dievs maina mūsu dzīvi, Viņš ir tas, kas saņem godu, tāpēc Viņš neļaus mums pašiem sevi mainīt. Ja mēģinām mainīties bez paļāvības uz Dievu, mēs Viņu “izstumjam no aprites”. Tā vietā, lai censtos sevi mainīt, mums vajadzētu lūgt, lai Viņš mūs maina, un tad ļaut Viņa Žēlastības Garam sākt savu darbu mūsos.
Dieva vārds šodienai: Nesāc neko darīt, vispirms nelūdzot Dievam palīdzību.