“(..) pārvērtieties (topiet mainīti), atjaunodamies [visā] savā garā, lai pareizi saprastu [paši sev], kas ir Dieva griba: to, kas ir labs, tīkams un pilnīgs [Viņa ieskatā].” (ROMIEŠIEM 12:2)
Es pieņēmu Jēzu Kristu kā savu Glābēju deviņu gadu vecumā. Toreiz es tik skaidri apzinājos savu grēcīgumu un meklēju Dieva piedošanu caur Jēzu. Lai gan tā bija mana atdzimšana garā, tomēr es nesapratu, kas bija noticis manā dzīvē. Nebija, kas mani pamācītu, līdz ar to es dzīvoju garīgā tumsā, lai arī biju glābta.
Jaunībā es regulāri apmeklēju draudzi, nokristījos, iesvētījos un darīju visu, ko, kā man šķita, no manis sagaida, tomēr tā arī nekad neizbaudīju tuvību ar Dievu. Es ticu, ka mūsdienās neskaitāmi kristieši ir tādā pašā stāvoklī.
Lai arī es darīju, ko spēju, lai būtu “reliģiska”, drīz vien es sapratu, ka Jēzus nenomira, lai dāvātu mums reliģiju; Viņš nomira, lai mums būtu sadraudzība ar Dievu, caur Svēto Garu, kurš mājo mūsos.
Kā jau minēju, es biju atdzimusi Garā, bet man trūka atklāsmes par to, ko tas īsti nozīmē. Cilvēks var būt ārkārtīgi bagāts, tomēr, ja viņš ir pārliecināts, ka ir nabags, tad viņa dzīve ne ar ko neatšķirsies no tā cilvēka, kas dzīvo nabadzībā. Ja kādam ir atstāts liels mantojums, par kuru viņš neko nezina, tad nav iespējams to iztērēt un izmantot.
Šodienas pants atklāj, ka Dievam mūsu dzīvei padomā ir kāds plāns. Viņa griba mūsu dzīvei ir laba un pilnīga, tomēr, lai mēs varētu piedzīvot visu to labo, ko Dievs ir ieplānojis, mums vispirms ir jāatjaunojas savā garā un savā prātā (sk. Romiešiem 12:1-2). Lasot Dieva Vārdu, mēs varam atjaunoties savā prātā un attīstīt sevī jaunu attieksmi. Mums jāiemācās domāt tā, kā domā Dievs.
DIEVA VĀRDS ŠODIENAI: Domā tā, kā domā Dievs!