“Un kam nu vēl ir šodien labs prāts Tam Kungam brīvprātīgi ziedot sevi?” (1. LAIKU 29:5)
Kristieši kļūst bīstami ienaidniekam, kad sāk dzīvot svētītu dzīvi, pilnīgā padevībā un nodevušies Dievam. Šāda nodošanās prasa, lai pasniedzam Dievam visu, kas esam, neko nepaturot sev pašiem. Kad svētījam sevi, mēs aicinām, lai Dievs runātu uz mums un sāktu darboties jebkurā dzīves jomā, kuru Viņš mums īpaši uzrāda un izceļ.
Ja tiešām nopietni vēlamies būt nošķirti Dieva darbam, tad regulāri mums nākas sev pajautāt, vai ir kāda dzīves joma, kuru vēl neesam atdevuši Dievam. Vai mūsu sirdī vēl ir palikušas kādas slepenas, noslēgtas vietas? Kas ir tās jomas, par kurām mēs sakām – “Dievs, Tu vari dabūt pilnīgi visu, bet tikai ne to,” vai arī “Ai, Dievs, nē, tam es neesmu gatavs!”, vai “Dievs, tās attiecības vēl atstāsim neskartas,” un “Kungs, tikai neprasi, lai es pārstāju darīt to!” Pilnīga svētīšanās nekad neteiks: “Kungs, es lasīšu Bībeli katru dienu, es iegaumēšu Bībeles pantus, glabāšu Tavu Vārdu savā sirdī, katru dienu lūgšu daudzas stundas, bet, lūdzu, neliec man atteikties no manas vismīļākās vājībiņas!” Nē, pilnīga svētīšanās no visas sirds saka: “Kungs, es atdodu sevi – pilnīgi visu – Tev! Runā ar mani, un saki, ko Tu vēlies!”
Es ceru, ka neizklausās it kā es teiktu, ka mums jābūt gataviem, ka Dievs no mums paņems prom visu, kas mums dod prieku, jo Viņš tā noteikti nerīkosies. Tomēr it visam būtu jābūt Viņam pieejamam. Viņš ir tas, kas izlemj, kas mums ir pats labākais un kas mums neder; mūsu pienākums ir Viņam pilnībā uzticēties.
DIEVA VĀRDS ŠODIENAI: Esi pilnībā pieejams Dievam, neko nepaturot sev.