“Katrs, kas pats paaugstinās, taps pazemots, bet, kas pats pazemojas, taps paaugstināts.” (LŪKAS 18:14)
Lūkas 18:10-11 mēs lasām par diviem vīriem, kas nogāja uz templi, lai lūgtu. Viens bija farizejs, otrs – nodokļu iekasētājs. Jēzus teica: “Farizejs augstprātīgi nostājās pie altāra un sāka lūgt pie sevis: “Dievs, paldies, ka neesmu tāds kā pārējie – laupītāji, negantnieki, laulības pārkāpēji, vai kā šis nodokļu ievācējs man blakus.” Un tad viņš uzskaitīja visus savus labos darbus.”
Ziniet, kas man patīk šajā rakstu vietā – Bībelē nav teikts, ka farizejs nogāja lūgt Dievu. Mēs lasām, ka viņš gāja uz templi, lai lūgtu, un redzam, ka viņš “nostājās un lūdz pie sevis”. Šeit mēs redzam vīru, kurš it kā lūdz, un tomēr Bībele saka, ka viņš pat nesarunājās ar Dievu; viņš sarunājās pats ar sevi! Domāju, ka arī mēs reizēm lūdzam, lai atstātu iespaidu uz citiem, varbūt arī mazliet paši uz sevi. Būsim godīgi – mēs varam pārsteigt arī sevi ar smalkiem vārdiem. Kad runājam ar Dievu un cenšamies Viņu sadzirdēt, lūdzot kopā vēl ar citiem ticīgajiem, mums jāuzmanās, ka nesākam pārējiem sludināt vai izklausīties pārāk garīgi, un sev jāatgādina, ka mums jārunā ar Dievu vienkārši un no sirds. Vienotība lūgšanā ir neticami spēcīga, bet tai jābūt šķīstai un jāizplūst no pazemīgas sirds.
Dieva vārds šodienai: Dievs redz visus labos darbus, ko esi paveicis klusībā, un Viņš tevi atalgos.