“Lai, kad tu iesi, tavs gājums tev nekļūtu nepatīkams [lai tavs ceļš būtu tīrs un atvērts], un, kad tu skriesi, lai tava kāja nekur neapdauzītos.” (SALAMANA PAMĀCĪBAS 4:12)
Savos centienos iemācīties dzirdēt Dievu, kādā brīdī es apjautu, ka pienāk brīdis, kad man vienkārši nākas ticēt, ka Viņš mani vada. Es lūdzu, lai Viņš vada manus soļus, un ticu, ka Viņš dara to, ko lūdzu. Ir reizes, kad dzirdu no Dieva ļoti skaidri, bet lielākoties es lūdzu par savu dienu, un tad ticībā sāku rīkoties. Tikpat labi dienas laikā nenotiek nekas pārdabisks vai mistisks. Nav vīziju, balsu, nekā neparasta, bet es savā sirdī zinu, ka Dievs mani ir pasargājis un vadījis pa pareizo ceļu.
Dievs mūs pasargā no tik daudz kā, par ko nekad neuzzināsim. Es prātoju, cik bieži būtu varējusi ciest kādā negadījumā, ja tajā rītā nebūtu lūgusi pēc Dieva vadības! No cik daudz apnicīgiem satiksmes sastrēgumiem esmu izvairījusies tikai tāpēc, ka man šķita, ka jābrauc pa citu ceļu nekā parasti! Es no sirds gribu iedrošināt tevi lūgt pēc Dieva vadības un dienas laikā apliecināt – “Es ticu, ka Dievs mani vada šodien, tāpat kā katru dienu.”
139. psalma 2. pantā teikts, ka Dievs zina, kad mēs sēžam vai ceļamies. Ja jau Viņš zina par katru reizi, kad mēs pieceļamies un apsēžamies, un veltīja pūles, lai par to mums darītu zināmu Savā Vārdā, tad jau pavisam noteikti Viņam rūp arī viss cits, kas ar mums saistīts.
DIEVA VĀRDS ŠODIENAI: Vari būt drošs, ka Dievam rūp ikkatrs tavs solis.