“Sapratīgais savaldās savā runā, un sapratīgais ir cilvēks ar aukstu un apsvērīgu prātu.” (SALAMANA PAMĀCĪBAS 17:27)
Jau iepriekš esmu uzsvērusi, ka, cenšoties iemācīties dzirdēt Dievu, mums jātrenējas arī klausīties. Nereti mēs pļāpājām tik daudz, ka vienkārši nevaram sadzirdēt, ko Dievs vēlas mums pateikt. Nemākot klausīties, mēs tikpat viegli palaižam garām arī kaut ko svarīgu, ko vēlas pateikt mūsu tuvinieki.
Ja apgūsim prasmi norimt un būt klusiem, tad arī dzirdēsim, ko Dievs vēlas mums pateikt. Nesen mana meita Sandra stāstīja, ka pēc lūgšanas viņa mirkli bijusi klusumā, jautājot Dievam, vai ir kas tāds, ko Viņš vēlētos viņai pateikt pirms došanās dienas darbos. Savā sirdī viņa juta Dieva iedrošinošos vārdus – “Ej! Es esmu ar tevi!” Šī doma viņu nomierināja, bet īpaši dziļu mierinājumu tā sniedza dažu turpmāko dienu laikā, kad viņai nācās saņemt negaidīti sliktas ziņas. Vārds, ko Dievs bija runājis, ļāva viņai pieaugt ticībā un saglabāt līdzsvaru un mieru vētrā, kas viņu sagaidīja nākamo dienu laikā.
Ja mēs neklausāmies, tad mēs arī nedzirdēsim. Regulāri dod Dievam iespēju uz tevi runāt. Kad esi lūgšanā, tev nav vienam visu laiku jārunā. Savaldi savus vārdus, lai arī tevi varētu uzskatīt par saprātīgu un nosvērtu Dieva cilvēku.
DIEVA VĀRDS ŠODIENAI: Tev ir viena mute un divas ausis; tas nozīmē, ka Dievs vēlas, lai tu klausītos divreiz vairāk nekā runātu.