“Jo mēs dzīvojam ticībā, ne [mēs nosakām savu dzīvi un uzvedamies saskaņā ar pārliecību jeb ticību, cienot cilvēka attiecības ar Dievu un visu dievišķo, ar uzticību un svētu trīcēšanu; tāpēc mēs nedzīvojam] skatīšanā.” (2. KORINTIEŠIEM 5:7)
Bībele mums māca dzīvot ticībā, nevis tajā, ko redzam un sajūtam; tajā pašā laikā ir reizes, kad Dievs uzrunā mūs arī caur apstākļiem. Piemēram, kad mēs ar Deivu sākām just, ka Dievs runā uz mums par televīzijas pārraides veidošanu, pavisam noteikti neviens no mums nezināja, kā izveidot programmu, turklāt – nebūtu iespējams to uzsākt bez naudas. Pašu spēkiem mēs nespējām dabūt pietiekami daudz naudas – tas bija jādara Dievam. Ja mēs nebūtu par to rakstījuši saviem draugiem un partneriem, un nesaņemtu finanšu līdzekļus, tad nebūtu spēruši nākamo soli. Neatkarīgi no tā, cik daudz ticības mums bija par televīzijas pārraides nepieciešamību, mums bija vajadzīga arī nauda. Mēs ticējām, ka Dievs šo ideju ir licis mūsu sirdī, bet tāpat mums bija vajadzīga Viņa līdzdalība finansēs. Ir svarīgi zināt atšķirību starp ticību, muļķību un pieņēmumiem. Būtu bijis muļķīgi iekrist parādos, lai tiktu televīzijā.
Pieņemsim, kāda sieviete lūdz Dievu un sajūt, ka viņai vajadzētu sākt strādāt, lai palīdzētu ģimenei ar finansēm. Viņa nolemj meklēt darbu, lai arī ģimenē aug divi mazi bērni. Ja viņai neizdosies atrast uzticamu auklīti, viņa nevar atgriezties darbā. Tas ir svarīgs apstāklis, par ko Dievam jāparūpējas, lai viņa varētu spert nākamos soļus. Ja Dievs nesarūpēs auklīti, viņai nāksies apšaubīt savus nodomus par atgriešanos darbā. Iespējams, Dievs vēlas parādīt, ka palikšana mājās ar ģimeni šajā dzīves posmā ir labāka par darbu.
Mēs dzīvojam ticībā, tomēr mums ir arī jālūdz Dievam pēc gudrības, lai zinātu, kad pilnībā ignorēt apstākļus un kad tiem tomēr pievērst uzmanību, jo Viņš caur tiem vēlas mūs uzrunāt un vadīt.
Dieva vārds šodienai: Dzīvo ticībā, bet neļaujies muļķībai.