“Ja es runātu ar cilvēku un eņģeļu mēlēm un man nebūtu mīlestības, tad es būtu skanošs varš vai šķindošs zvārgulis.” — 1. Korintiešiem 13:1
Pašā laulības iesākumā Dievs man mācīja, ka īsta mīlestība pret Deivu nozīmē, ka reizēm man nāksies kaut ko upurēt. Līdz tam es biju gribējusi, lai viss notiek tikai pēc mana prāta un lielā mērā es tiešām atgādināju šo šķindošo zvārguli, kas pieminēts 1. vēstules Korintiešiem 13. nodaļas 1. pantā.
Mīlestība ir brieduma augstākā pakāpe. Tā bieži pieprasa pašuzupurēšanās dāvanu. Ja mīlestība no mūsu puses neprasa pat ne mazāko upuri, iespējams, ka patiesībā nemaz nemīlam otru. Ja ar savu rīcību mums nenākas pienest upuri un tikai reaģējam uz kaut ko jauku, ko otrs ir mūsu labā izdarījis, tad mēs tikai izliekamies, ka esam laipni, lai iegūtu kontroli pār otru.
Ir svarīgi saprast, ka patiesa mīlestība sevi atdod. Tāpēc taviem lēmumiem ir jābūt pamatotiem tava laulātā interesēs. Ja tu spēj to panākt, tad zini, ka spēj sevi atdot.
Dieva vēlme ir, lai vīrs un sieva mīlētu viens otru ar pašuzupurēšanos un beznosacījumu mīlestību. Tas nozīmē, ka ne vienmēr viss notiks pēc tava prāta. Tomēr labās ziņas ir tās, ka tad, kad vīrs un sieva spēs uzupurēt savas savtīgās vēlmes, viņi piedzīvos savā laulībā īstenu triumfu!
Lūgšanas piemērs
“Dievs, es gribu, lai manā laulībā valdītu patiesa mīlestība. Es šodien pieņemu lēmumu turpmāk vairs nemēģināt panākt savu taisnību, bet labprāt upurēt savas vēlmes sava laulātā drauga labā.”