“Dieva apsolījumu viņš neuzņēma ar šaubām (šaubīgiem jautājumiem) un neuzticību, bet, Dievam godu dodams, kļuva stiprs ticībā.” (ROMIEŠIEM 4:20)
1. Mozus grāmatā 17:16 Dievs runā ar Ābrahāmu un apsola viņam mantinieku. Problēma bija tajā, ka Ābrahāms un viņa sieva Sāra bija ļoti veci. Viņam bija simts gadi, viņai – deviņdesmit, kas nozīmē, ka bērnu dzemdēšanas vecums jau sen bija aiz muguras! Tomēr Ābrahāms zināja, ka Dievs ir runājis, un bija apņēmies nekoncentrēties uz to, kas cilvēcīgi nav iespējams. Tā vietā viņš slavēja Dievu un lika visu savu paļāvību uz Viņa apsolījumu, kā to lasām šodienas pantā.
Teikšu vēlreiz – cilvēcīgi skatoties, Ābrahāmam nebija ne mazākā iemesla cerībai. Patiesībā, ja kāds notikums varētu tikt raksturots kā bezcerīgs, tad šis bija tas gadījums. Nebija iespējams, ka divi cilvēki, kuri bija nodzīvojuši jau deviņdesmit un vairāk gadu, varētu ieņemt un dzemdēt savu bioloģisko bērnu. Neskatoties uz to, Ābrahāms turpināja cerēt; viņš turpināja ticēt Dieva apsolījumam. Skatoties uz saviem apstākļiem, viņš ļoti labi saprata, ka pilnīgi viss norāda uz to, ka tas nav iespējams, tomēr viņš joprojām nepadevās, lai arī Bībelē lasām, ka viņa miesa bija “gandrīz mirusi” un Sāras klēpis bija neauglīgs un “izžuvis”. Skatoties acīs tam, kas nav iespējams, Ābrahāms neļāvās neticībai; viņa ticība nešaubījās, viņš neapšaubīja Dieva apsolījumu. Tā vietā “viņš kļuva stiprs ticībā un smēlās spēku apsolījumā”, slavējot Dievu.
Ja arī tev Dievs ir kaut ko apsolījis, un tu joprojām gaidi tā piepildīšanos, tad esi kā Ābrahāms – atceries, ko Dievs ir teicis, un turpini Viņu slavēt.
DIEVA VĀRDS ŠODIENAI: Kamēr gaidi piepildāmies Dieva apsolījumus, turpini Viņu slavēt!