“Un pēc tam notika, ka Moāba bērni un Amona bērni un kopā ar viņiem kāda daļa no mehuniešiem nāca, lai karotu pret Jošafātu.” (2. Laiku 20:1)
Šodienas pantā lasām, ka ķēniņu Jošafātu un Jūdas tautu vajāja moābieši, amonieši un mehunieši. Vēl kādās citās Vecās Derības rakstu vietās redzam, ka arī jebusieši, hitieši un kanānieši Dieva tautai sagādāja krietnu devu raižu.
Mūsu gadījumā tie vairāk ir “bail-ieši”, “stress-ieši”, “finanšu problēm-ieši”, “nedrošīb-ieši”, “nejaukie kaim-ieši” un tā joprojām.
Diez, kuri no “-iešiem” šobrīd dzenas pakaļ tev? Lai kas arī tie būtu, tu vari mācīties no ķēniņa Jošafāta, kā viņš reaģēja uz “-iešiem”, kas viņu vajāja. Viņa pirmā reakcija bija bailes, tomēr uzreiz pēc tam viņš darīja vēl ko citu – viņš apņēmās meklēt to Kungu. Viņš apņēmās sadzirdēt Viņa balsi un pat izsludināja gavēni visā savā ķēniņvalstī šī paša mērķa vārdā. Viņš zināja, ka viņam ir jāsadzird Dieva balss. Viņam bija vajadzīgs cīņas plāns, un tikai Dievs varēja atklāt plānu, kas nestu uzvaru.
Gluži kā Jošafāts, arī mums vajadzētu sevī izveidot paradumu savās problēmās skriet pie Dieva, nevis cilvēkiem. Tā vietā, lai rīkotos savā gudrībā vai meklētu citu cilvēku viedokli, mums vajadzētu meklēt Viņu. Kad sastopamies ar grūtībām, mums sev jāpajautā – vai es “skrienu pie telefona vai troņa”. Dievs var lietot kādu citu, lai dotu mums gudrības un atziņas vārdu, tomēr visupirms mums ir jāmeklē Viņu pašu.
Spēja dzirdēt Dieva balsi ir lielisks veids, kā cīnīties ar bailēm. Kad sadzirdam Viņu, mūsu sirdi piepilda ticība, kas izdzen bailes. Jošafāts jau pirms daudziem gadu simteņiem zināja, cik būtiski ir dzirdēt no Dieva, un šobrīd nekas nav mainījies. Pārliecinies, ka šodien tu meklē Dievu un ieklausies Viņa balsī.
Dieva vārds šodienai: Lūdz, lai Dievs pasargā tevi no tavas dzīves “-iešiem”.