“Jo nekas nav paslēpts, kas netaps redzams, nedz apslēpts, kas netaptu zināms un nenāktu gaismā.” — Lūkas 8:17
Vairums cilvēku nejūtas ērti runāt par savām vainām un vājībām. Kāpēc mēs negribam to iznest gaismā? Tāpēc, ka mēs baidāmies no tā, ko citi par mums padomās. Mēs baidāmies no atraidījuma, pārpratumiem, kā arī baidāmies pazaudēt to cilvēku mīlestību, kas mums ir svarīgi – iespējams, viņi varētu sākt par mums domāt citādāk, ja vien zinātu par mums visu.
Tomēr ir vitāli svarīgi atzīt savas vainas, lai mūsu emocijas saņemtu dziedināšanu. Bībelē teikts, ka viss, kas ir apslēpts, ar laiku nāks gaismā, tāpēc varam jau šodien dalīties savās sāpēs un vājībās ar cilvēkiem, kuriem uzticamies.
Kad es beidzot sadūšojos kādam pastāstīt par pagātnē pārciesto vardarbību, tas emocionāli bija ārkārtīgi grūti. Bet tagad, kad runāju par savu pagātni, šķiet, ka es runāju par kāda cita problēmām. Sāpju un vājību atzīšana manā dzīvē nesa dziedināšanu un atjaunošanu.
Lūdz, lai Dievs parāda, kam tu varētu uzticēties, un tad nododies attiecībām, ko raksturo atvērtība un godīgums. Kopīgi daloties savās vājībās, jūs viens otram nesīsiet Dieva dziedināšanu.
Lūgšanas piemērs
“Svētais Gars, parādi, kurš ir tas cilvēks, ko Tu esi licis manā dzīvē, ar kuru es varētu dalīties savās vājībās, vainās un sāpēs. Es gribu atvērt durvis vēl lielākai dziedināšanai gan savā, gan otra cilvēka dzīvē.”