“Glabā [un sargā ar lielām rūpēm] skaisto [un dārgo] [jums] uzticēto mantu [patiesību] ar Svētā Gara palīdzību, kas mīt mūsos.” (2. TIMOTEJAM 1:14)
Vecās Derības laikā Ādams un Ieva pastaigājās ar Dievu pa Ēdenes dārzu, Mozus satikās ar Viņu Sīnaja kalnā. Savukārt, šodien Dievs nesatiekas ar mums mūsu dārzā vai netālajā kalnā pēc īpaši izsniegta ielūguma. Viņš neizvēlas vairs dzīvot teltī kā toreiz, kad Izraēla bērni ceļoja cauri tuksnesim. Tāpat Viņš nemājo cilvēku rokām darinātā ēkā.
Kad mēs pieņemam Kristu, Svētais Gars nāk un iemājo mūsos (sk. Jāņa 14:17). Dievs izvēlas iemājot mūsu garā – mūsu būtnes pašā centrā -, lai mums būtu tuvāk kā jebkura cita dzīva būtne. Kad Dieva Svētais Gars iemājo mūsu sirdī, mūsu gars kļūst par Viņa mājvietu (sk. 1. Korintiešiem 3:16-17), un tas tiek darīts svēts, jo tagad tur mājo Dievs.
Svētais stāvoklis, kurā mēs nonākam kā ticīgie, pēc tam ietekmē arī mūsu dvēseli un miesu, un Dievs vēlas, lai šī īstenība kļūtu redzama arī mūsu ikdienas dzīvē. Tas ir process, ko piedzīvojam, un tas kļūst par liecību tiem, kas mūs pazīst. Dievs mūsu garā ir paveicis apbrīnojamu darbu, un Svētais Gars mums māca dzīvot tā, lai mēs kļūtu par liecību pasaulei, kurai Viņš tik izmisīgi ir vajadzīgs.
DIEVA VĀRDS ŠODIENAI: Lai tas, kas ir tavā sirdī, kļūst redzams arī apkārtējiem!