“Cilvēks nekā nevar ņemt [cilvēkam nekas nepienākas, cilvēks nevar sev neko iegūt], ja tas viņam nav dots no debesīm. [Cilvēkam jābūt mierā, pieņemot dāvanu, kas viņam dota no debesīm; nav cita avota.]” (JĀŅA 3:27)
Manuprāt, ir ārkārtīgi skumji, ja cilvēki sacenšas cits ar citu vai salīdzina sevi ar citiem attiecībā uz garīgajām dāvanām, spējām vai aicinājumu, ko Dievs ir izlējis pār katra dzīvi. Salīdzināšana un sāncensība atņem prieku darīt to, ko Dievs katram no mums ir paredzējis.
Šodienas pantā mēs tiekam mudināti būt mierā ar dāvanu vai dāvanām, kas mums dotas. Mūsu dāvanas nāk no Dieva, un mums būtu jābūt ar tām apmierinātiem, jo, ja vien Dievs nenolems citādāk, citu dāvanu mums nebūs. Mums jāuzticas Svētajam Garam, ka Viņš ir sūtīts uz šīs zemes, lai palīdzētu mums piepildīt Dieva gribu gan pasaulē, gan katra mūsu dzīvē individuāli.
Es tevi iedrošinu meditēt par to, ka Dievs ir sūtījis Svēto Garu, lai Tas mājotu mūsos. Viņš tiešām mīt ikvienā cilvēkā, kurš ir patiesi pieņēmis Jēzu Kristu par savu Glābēju un Kungu. Svētais Gars tika sūtīts, lai mūs uzturētu līdz atpestīšanas dienai, kad Jēzus atgriezīsies, lai pasludinātu mūs par Savu īpašumu. Viņš mēģina ar mums runāt, lai varētu mūs vest pretim tai pilnībai, ko Jēzus nāve ir mums sagādājusi. Ja cīnāmies pret savu aicinājumu vai esam neapmierināti ar to, kas esam un kas mums ir dots, mēs patiesībā cīnāmies pret Svētā Gara darbu un gudrību. Mums ir jāpakļaujas Viņam, jāpaklausa Viņa balsij, jāattīsta dāvanas, kuras Viņš mūsos ir ielicis, un, ar Viņa palīdzību, jādzīvo par visiem simts procentiem Dieva godībai.
DIEVA VĀRDS ŠODIENAI: Apmierinātība ir kompliments Dievam. Tas dara Viņam zināmu, ka uzticamies Viņam un novērtējam visu, ko Viņš mūsu labā dara.