Nāciet, pielūgsim un zemosimies, locīsim ceļus [godbijīgā pielūgsmē un sirsnīgā pielūgšanā] Tā Kunga, sava Radītāja, priekšā! (Psalms 95:6)
Es ticu, ka slavēšana rada vidi, kurā Dievs var uz mums runāt. Slavēšana ir grūti definējama. Tās būtība slēpjas vairāk tajā, kas Dievs ir, nevis tajā, ko Viņš dara mūsu labā. Patiesa pielūgsme nāk no mūsu dziļākās būtnes; tā ir vērtīga un brīnišķīga, tajā slēpjas mūsu vēlēšanās ietērpt vārdos to, ko mēs domājam par Dievu. Tā ir spēcīga mūsu sirds izliešana pie tā Kunga kājām, un tā sev līdzi nes dziļu mīlestību, pateicību un nodošanos, ko ir grūti izteikt ar vārdiem. Patiesībā, pielūgsme ir tik personīga un intīma, ka, iespējams, nemaz nevajadzētu censties to ierobežot vai izteikt tikai ar saviem vārdiem.
Slavēšana ir daudz kas vairāk kā tikai dziesmu dziedāšana. Patiesībā, patiesa slavēšana vispirms ir sirds un prāta stāvoklis. Ir iespējama dedzīga slavēšana, neizdziedot pat vienu vienīgu noti. Slavēšana dzimst cilvēka sirdī; tā piepilda mūsu domas, un mēs to izpaužam ar savu muti un ķermeni. Kad mūsu sirdi piepilda apziņa par to, cik brīnišķīgs ir Dievs, mums gribas dziedāt, dejot, plaukšķināt vai pat pacelt pielūgsmē rokas. Tikpat iespējams ir sajust vēlmi būt dievbijīgā klusumā un mierā Dieva priekšā. Mēs varam sajust vēlmi dot ziedojumu vai kā citādi ārēji paust savu mīlestību pret Dievu. Tomēr tas viss, bez pareizas sirds attieksmes, ir tikai formalitāte, un Dievam neko nenozīmē.
Es tevi iedrošinu šodien slavēt Dievu ar patiesu sirdi. Dari to, jo mīli Viņu, un neesi pārsteigts, ja Viņš ar tevi runā, kamēr tu slavē.
Dieva vārds šodienai: Slavē Dievu ar sirdi, kas izjūt pateicību par to, kas Viņš ir.