Manas žēlabas Tu esi pārvērtis līksmē, esi novilcis man manas sēru drēbes, mani apjozdams ar prieku. (PSALMS 30:12)
Kādā 1976. gada piektdienas rītā es biju izmisusi un apjukusi. Es centos darīt visu, uz ko mudināja mana baznīca, centos darīt visu, ko, kā es domāju, Dievs no manis prasa, bet tā vien šķita, ka nekas nevedas, un es jau biju gatava padoties. Es zināju, ka kaut kam ir jāmainās, bet nesapratu, kam īsti. Es zināju, ka meklēju, bet nebiju droša, ko īsti cerēju atrast.
Tajā rītā es saucu uz Dievu un teicu, ka vairs tā nespēju. Atceros, ka teicu – “Dievs, man kaut kā pietrūkst. Es nezinu, kas tas ir, bet kaut kas pietrūkst.”
Man par pārsteigumu, Viņš runāja gana skaļā balsī, lai to varētu uzskatīt par Viņa dzirdamo balsi, saucot manu vārdu un runājot par pacietību. No tā brīža es zināju, ka Viņš kaut ko darīs. Vēlāk, tajā pašā dienā, braucot mašīnā, Jēzus piepildīja mani ar Svētā Gara klātbūtni, kā vēl nebiju to piedzīvojusi nekad iepriekš. Labākais veids, kā to varu aprakstīt, ir, ka manī kāds ielēja mīlestību šķidrā veidā. Es nekavējoties sevī pamanīju mieru, prieku un mīlestību, kas pēkšņi bija radusi manī mājvietu un izplūda no manis tā, ka arī apārtējie manīja labvēlīgas pārmaiņas manā uzvedībā, jo es sāku mīlēt citus kā vēl nekad agrāk.
Tajā rītā es pamodos ar sajūtu, ka viss ir beidzies, bet gulēt devos, zinot, ka biju jauna sākuma priekšā. Dievs bieži tā darbojas; Viņš mūsu dzīvē runā un darbojas, negaidīti un strauji. Nepagursti, gaidot uz Dievu, jo šodiena varētu būt tava “negaidītā” izlaušanās diena.
Dieva vārds šodienai: Šodien varētu būt tava “negaidītā” izlaušanās diena.