“Jo es negribu Tam Kungam, savam Dievam, nest dedzināmos upurus, kas man būtu dāvināti.” — 2. Samuēla 24:24
Es ticu, ka saskaņā ar Dieva ekonomiku nav vērts iegūt savā īpašumā neko lētu. Dievs deva Savu vienīgo Dēlu, lai mūs atbrīvotu; un, lai arī mēs nekad nespētu pienest līdzvērtīgu upuri, mums tomēr nākas pienest Viņam vērtīgu upuri. Ķēniņš Dāvids teica, ka nekad nedotu Dievam ko tādu, kas viņam neko nemaksā. Es esmu sapratusi, ka patiesa došana nav došana, kas tev pašam neko nemaksā.
Ja es atdodu kādam drēbes un saimniecības mantas, ko vairs nelietošu, tas ir jauks žests, tomēr tas nav pielīdzināms īstenai došanai. Īstena došana ir tad, ja es atdotu kādam ko tādu, ko ļoti gribētu paturēt sev.
Esmu pārliecināta, ka arī tev ir bijuši tādi pārbaudījumi, kad Dievs tevi ir aicinājis kādam atdot ko tādu, kas tev ir ļoti īpašs. Tomēr, ja padomā, ka Viņš par tevi ir atdevis Savu vienīgo Dēlu, jo tik ļoti tevi mīl, vai tas nemudina arī tevi Viņam pienest ko vērtīgu?
Patiesība ir vienkārša – mums ir jādod, lai mēs būtu laimīgi, savukārt, došana nav īsta došana, ja tā tev neko nemaksā.
Lūgšanas piemērs
“Dievs, es gribu, lai mana došana būtu ar nozīmi. Saki man, ko un kad Tu gribi, lai es dotu, lai kādam palīdzētu vai vienkārši kādu svētītu. Es gribu dot citiem tāpat, kā Tu man esi devis Savu mīlestību.”