“Lūdziet bez mitēšanās Dievu.” (1. TESALONIĶIEŠIEM 5:17)
Mēs varam lūgt jebkad un jebkur. Mums ir dots norādījums “lūgt vienmēr, jebkurā situācijā, it visos dzīves posmos” un “būt neatlaidīgiem lūgšanās”, tomēr mēs zinām, ka nevaram pavadīt visu dienu, noslēpušies istabas stūrī, lai sarunātos un klausītos Dievā. Ja mēs to darītu, nekam citam dzīvē vairs neatliktu laika. Lūgšanai ir jābūt kā elpai – regulārai, nepiespiestai, un tai būtu jākļūst par daļu no mūsu ikdienas dzīves un dzīvesveida. Patiesībā, tāpat kā elpošana nodrošina mūsu fizisko dzīvību, lūgšana uztur mūs pie garīgās dzīvības. Mēs varam lūgt klusi, varam lūgt skaļi. Varam lūgt sēžot, stāvot kājās vai pastaigājoties. Varam sarunāties un klausīties Dievā, kamēr kustamies vai esam mierā. Varam lūgt, kamēr iepērkamies, gaidām tikšanos, piedalāmies darba sapulcē, tīrām māju, esam pie stūres vai dušā. Mēs varam lūgt pavisam vienkārši – “Paldies, Kungs, par visu, ko Tu dari,” vai “Dievs, man vajadzīga Tava palīdzība,” vai “Jēzu, palīdzi tai sievietei, viņa izskatās tik skumja!” Patiesībā, šāda pieeja lūgšanai ir Dieva griba. Sātans vēlas, lai mēs atliktu lūgšanu, cerot, ka beigu beigās par to aizmirsīsim. Es iedrošinu tevi lūgt uzreiz, kad sajūti sirdī tādu vēlmi. Tas tev palīdzēs dienas laikā palikt Dieva tuvumā.
DIEVA VĀRDS ŠODIENAI: Lai nerimstoša saruna ar Dievu kļūst par tavu ieradumu.