Jēzus viņam atbildēja: „Kas Mani mīl, tas Manus vārdus turēs, un Mans Tēvs to mīlēs, un mēs nāksim pie Viņa un ņemsim pie Viņa mājas vietu.” — Jāņa 14:23
Ikdiena bieži ir tik pārpildīta ar pienākumiem. Ir tik viegli apjukt savās rūpēs, darbos, raizēs un aizmirst par to, kas ir tiešām svarīgi.
Lūkas evaņģēlija otrās nodaļas beigās ir kāds interesants stāsts par to, kā Pashā svētku laikā Jāzeps ar Mariju bija ar Jēzu devušies uz Jeruzalemi, kad Viņam bija divpadsmit gadi. Kad svētki bija beigušies, Jāzeps ar Mariju devās mājup, pieņemot, ka Jēzus ir ar viņiem.
Diez, cik bieži mēs tā pieņemam, ka Dievs ir tepat ar mums, kad esam aizmaldījušies paši savos plānos.
Bet, lūk, kas ir interesanti – Marija ar Jāzepu bija nogājuši veselu dienu, līdz pamanīja, ka Jēzus nav ar viņiem, un pagāja pavisam trīs dienas, līdz viņi Jēzu atkal atrada. Trīs dienas! No tā redzam, ka daudz vieglāk ir pazaudēt šo īpašo Dieva klātbūtni, nekā to pēc tam atkal atgūt.
Mums jāpielūko, ka paliekam Dieva klātbūtnē, tādejādi Dievs mūsu sirdīs varēs justies kā mājās.
Tas sākas ar paklausību Viņa Vārdam. Pirmā garīgas nobriešanas pazīme ir apņemšanās novērsties no uzvedības, kas aizvaino Dievu. Ar to tu parādi, ka tev rūp, ko Viņš domā.
Tas nozīmē, ka izvēlies būt dāsns pret citiem, mācies piedot, atlaist aizvainojumu un dzīvot mierā. Kad izvēlamies gudri lietot savus vārdus, pateikties Dievam un pacelt citus, mēs visas dienas garumā jūtam Dieva klātbūtni.
Lūgšanas piemērs
„Tēvs, paldies, ka Tu mājo manā sirdī. Kungs, man šodien ir vajadzīga Tava klātbūtne. Palīdzi man Tevi pagodināt ar savām domām un vārdiem, un būt par svētību apkārtējiem.”