Pirmā reakcija

Pirmā reakcija

Kungs, Tu esi mans Dievs, es meklēju Tevi (rīta agrumā). (PSALMS 63:2)

Reizēm es palieku bez vārdiem, redzot, ka tik ilgi nogaidām, cīnoties ar kādu situāciju, pirms iedomājamies par to aprunāties ar Dievu un ieklausīties Viņa balsī. Mēs sūdzamies par savām problēmām, kurnam un žēlojamies draugiem, sakot, ka tik ļoti gribētu piedzīvot Dieva iejaukšanos. Mēs par šo problēmu nepārtraukti domājam, bet tomēr reti kad liekam lietā pašu vienkāršāko risinājumu – lūgšanu. Un, ziniet, kas ir vēl trakāk? Tad mēs izsakām, iespējams, pašu muļķīgāko cilvēcei zināmo frāzi – “Nu, es jau neko citu nevaru darīt; atliek vien lūgt Dievu.” Esmu pārliecināta, ka esat to iepriekš dzirdējuši, varbūt pat paši teikuši. Mēs visi esam. Mēs visi esam vainojami tajā, ka uztveram lūgšanu kā pašu pēdējo salmiņu, pie kā pieķerties, sakot – “Jā, nekas cits neizdodas, varbūt jāpalūdz.” Ziniet, ko es no tā noprotu? To, ka patiesībā mēs nemaz neticam lūgšanas spēkam tik ļoti, kā pienāktos. Mēs nesam sev līdzi nevajadzīgas nastas, dzīve kļūst daudz smagāka, nekā tai vajadzētu būt, jo mēs nesaprotam, cik spēcīga ir lūgšana. Ja mēs to saprastu, tad runātu ar Dievu, klausītos, ko Viņš saka, un šī saruna būtu nevis kā pēdējais salmiņš, bet gan mūsu pirmā atbildes reakcija uz jebkuru situāciju.

DIEVA VĀRDS ŠODIENAI: Lai lūgšana kļūst par tavu pirmo reakciju, nevis pēdējo salmiņu.

Facebook icon Twitter icon Instagram icon Pinterest icon Google+ icon YouTube icon LinkedIn icon Contact icon