“Bet šauri (spiediena saspiesti) ir vārti un šaurs ir ceļš, kas aizved uz dzīvību, un maz ir to, kas to atrod.” (Mateja 7:17)
Varbūt vari atsaukt atmiņā, ko esi darījis pirms vairākiem gadiem, ko noteikti vairs nespētu izdarīt šobrīd, jo tas mocītu tavu sirdsapziņu? Iespējams, pirms pieciem gadiem tas tevi nemocīja, bet tagad, kad Dievs tev ir atklājis, ka tas ir slikti, tu pat nedomātu ko tādu atkārtot.
Dievs uzrunā mūs par kādu problēmu, darbojas mūsos, lai nestu pārmaiņas, un tad ļauj kādu laiku atpūsties. Tomēr, kamēr vien esam gatavi klausīties, agrāk vai vēlāk Viņš runās atkal par kaut ko citu.
Ja ar tevi ir tāpat kā mani, tad arī tu reiz dzīvoji uz šī platā un bezrūpīgā ceļa, bet tagad cītīgi solo pa šauro taciņu. Atceros, ka reiz teicu Dievam: “Tā vien šķiet, ka ar laiku mans ceļš kļūst šaurāks un šaurāks.” Atceros, ka man šķita, ka ceļš, pa kuru Dievs mani vada, kļūst tik šaurs, ka uz tā drīz nebūs vietas pat man pašai! Nav brīnums, ka Pāvils teica – “Jo vairs nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus” (sk. Galatiešiem 2:20). Kad Jēzus iemājo mūsos, Viņš pārceļas uz pastāvīgu dzīvi, un pamazām Viņa klātbūtne mūsu dzīvē izplešas, līdz tajā ir vairāk Viņa un mazāk mūsu savtīgās dabas.
Ja tev šķiet, ka ej pa ļoti šauru ceļu – tu vairs nevari darīt to, ko darīji agrāk, un tā vien šķiet, ka ierobežojumi tevi drīz saspiedīs – esi pilns drosmes! Tava vecā savtīgā daba tiek izspiesta, lai tevī varētu mājot vairāk Dieva klātbūtnes.
Dieva vārds šodienai: Pieņem ar prieku ierobežojumus, zinot, ka tie izbrīvēs vairāk vietas Dievam.