“Jo Tu, Kungs Cebaot, Israēla Dievs, esi atklāsmē, Savam kalpam dzirdot, sacījis: Es tev celšu namu! Tādēļ Tavs kalps ir uzdrošinājies ar šo lūgšanu Tevi pielūgt.” (2. SAMUĒLA 7:27)
Reizēm Dievs uz mums runā, uzticot mums “lūgšanu uzdevumus”. Ķēniņš Dāvids ticēja, ka viņam ir dots uzdevums uzcelt Dievam namu, un viņš bija apņēmies par to lūgt, kamēr tas piepildīsies. Ir daudzi cilvēki vai situācijas, par kurām es lūdzu tikai vienu reizi un viss. Bet tāpat es ticu, ka Dievs uz mums runā, ieliekot sirdī cilvēkus, par kuriem lūgt, kamēr tiek piepildīts tas, ko Viņš vēlas pie viņiem izdarīt. Ir kāds cilvēks, par kuru esmu lūgusi divdesmit piecus gadus, un es to turpināšu, kamēr nomiršu vai Dievs man liks to pārtraukt, vai nomirs šis cilvēks, vai arī piepildīsies tas, kam jānotiek. Jā, ir brīži, kad es pagurstu lūgt par šo cilvēku, bet nav svarīgi, kā es jūtos, es joprojām attopos lūdzam. Es zinu, ka šis uzdevums man ir Dieva dots, un es nepadošos! Es ticu, ka Dievs lieto manas lūgšanas, lai veidotu šī cilvēka likteni.
Ir arī citas reizes, kad man šķiet, ka “vajadzētu” par kādu lūgt vairāk kā vienu reizi, bet, lai arī ko es par to domātu, kad esmu lūgšanā, viņa vārds nekādi netiek man atgādināts. Es varu mēģināt par to lūgt, bet manā sirdī nav nodošanās, vārdi aptrūkstas, lūgšana šķiet sausa un nedzīva.
Ja Dievs uz tevi ir runājis un devis uzdevumu par kādu vai kaut ko lūgt, tev nenāksies “mēģināt” sevī rast vēlmi lūgt; šīs lūgšanas vienkārši būs tavā sirdī un prātā, un padosies viegli un raiti. Tu pat varētu pamanīt, ka lūdz par šo cilvēku neapzināti, nemaz neplānodams tagad lūgt. Ja tev sirdī vai prātā ir iekritis kāda vārds, tici, ka dzirdi no Dieva, un lūdz!
DIEVA VĀRDS ŠODIENAI: Tu nevari visu un jebko paveikt lieliski, tāpēc atrodi savu uzdevumu un norimsti Dieva klātbūtnē.