“Bet, kad tu Dievu lūdz, tad ej savā kambarī, aizslēdz savas durvis un pielūdz savu Tēvu slepenībā; un tavs Tēvs, kas redz slepenībā, atmaksās to tev.” (MATEJA 6:6)
Gadu gaitā, no savas personīgās pieredzes attiecībās ar Dievu, es esmu apjautusi, ka mums ne visai padodas saglabāt noslēpumā to, kam būtu jāpaliek noslēpumam. Šodienas pantā tiek norādīts, ka tam, par ko lūdzam, ir jāpaliek starp mums un Dievu, tas nav jāizliek publiskai apskatei pilnīgi visiem. Mēs vēlamies dzirdēt no Dieva un tad, kad Viņš mums kaut ko pasaka, nevaram vien sagaidīt, kad varēsim par to pastāstīt kādam citam. Iespējams, reizēm tas nav nekas slikts, tomēr ir arī gadījumi, kad tam būtu jāpaliek noslēpumā starp mums un Dievu.
Kad Jāzepam bija sapnis, ka kādu dienu viņa tēvs un brāļi zemosies viņa priekšā, iespējams, tā bija bērnišķīga muļķība, kas lika viņam par to stāstīt citiem. Iespējams, tieši šo pašu muļķību Dievam nācās no Jāzepa iztīrīt, iekams uzticēt viņam atbildību, ko Dievs bija ieplānojis viņam vēlāk dot. Ļoti bieži mūsu nevēlēšanās saglabāt noslēpumu, liecina par mūsu brieduma trūkumu. Es domāju, mēs daudz biežāk piedzīvotu, ka Dievs mums atmaksā un apbalvo, ja iemācītos izšķirt, ko stāstīt un ko paturēt noslēpumā, kā to lasām šodienas pantā.
Dievs mums atklās daudz vairāk, ja redzēs, ka var mums uzticēties. Iemācīsimies paturēt Dieva atklātos noslēpumus savā sirdī, līdz Dievs dod atļauju to stāstīt tālāk.
DIEVA VĀRDS ŠODIENAI: Kad tavas emocijas trako, esi uzmanīgs ar to, ko saki.