“Tā es atzinu, ka cilvēkiem nav nekā labāka kā priecāties un labi justies savas dzīves laikā.” — Salamans Mācītājs 3:12
Viena no svarīgākajām mācībām, ko esmu guvusi dzīves laikā, ir atziņa, ka ne uz vienu es nevaru paļauties, lai kļūtu laimīga. Dievs mums ir devis spēju uzņemties atbildību pašiem par savu laimi.
Ļoti daudzi nespēj būt laimīgi, ja vien konkrēts cilvēks nedara konkrētas lietas, un ja vien konkrēta situācija neatrisinās iecerētā veidā. Tādejādi mēs katru dienu ļaujam savai laimei būt atkarīgai no apkārtējiem cilvēkiem un situācijām, lai arī Dievs vēlas, lai mēs savu laimi atrastu Viņā.
Bija laiks, kad es sevi ļoti žēloju, ja, atgriežoties mājās no kādas garākas konferences, Deivs jau nākamajā dienā devās ar draugiem spēlēt golfu. Es gribēju, lai viņš ar mani dodas uz veikaliem vai skatās kādu filmu. Bet Dievs man parādīja, ka mums katram ir atšķirīgi veidi, kā atpūsties un atiet.
Tas ir tikai viens piemērs, bet ir tik daudz veidu, kā mēs uzliekam apkārtējiem nereālas cerības, un paļaujamies, ka viņi būs tie, kas darīs mūs laimīgus. Dievs vēlas, lai vispirms mēs lūkojamies uz Viņu un meklējam savu laimi Viņā.
Lūgšanas piemērs
“Dievs, manai laimei būtu jābūt atkarīgai vienīgi no Tevis, nevis no citiem cilvēkiem vai situācijām. Palīdzi man ieraudzīt jebkādas nereālas cerības, ko esmu likusi uz cilvēkiem, un palīdzi man uzņemties atbildību pašai par savu laimi.”